Pirmos arheoloģiskos izrakumus Mārtiņsalas pilī un baznīcā 1897. gadā izdarīja vēsturnieks Antons Būholcs. Kopumā Salaspils Mārtiņsalas arheoloģisko kompleksu pētīja arheologi Ēvalds Mugurēvičs un A. Zariņa (1966.-1974.). Mārtiņsalā atrastas pavisam ap 13 500 senlietas un 30 000 māla trauku lauskas.
12.- 16. gs. te atradās lībiešu apmetne un kapulauks, vēlāk – arī viduslaiku mūra pils, baznīca un kapsēta. Sala (Home, no 13. gs. vidus sala saukta Kirchholm, no 17. gs. – Mārtiņsala) atradās Daugavā starp Doles salas augšgalu un upes labo krastu. Mārtiņsala bija ap 20 ha liela.
Līdz 11. gs. mazā, bet svarīgā sala ietilpusi zemgaļu kultūras areālā, tirgotāji to izmantojuši kā pieturvietu.
Ar 11. gs. salu sāka apdzīvot intensīvi. 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā tā jau bija ievērojams Daugavas lībiešu centrs.
Nocietinātais ciems Mārtiņsalā aizņēmis ap 4 – 5 ha. Būvētas guļbūves ēkas (izpētītas 40 celtnes), celtņu un pavardu vietās atrada ziedojumus. Ciemā dzīvojuši ap simt cilvēku. Daugavas lībieši nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību, zveju, tirdzniecību, amatniecību. Iespējams, ka Mārtiņsalā dzīvoja arī Daugavas lībiešu vecākais Ako, jo izrakumos atrasta kaujas vāle – zizlis, kas varēja kalpot kā varas simbols. Daugavas lībieši kopš 11. gs. pazinuši no Senās Krievzemes ienākušo pareizticību, taču paši stingri turējušies pie saviem ticējumiem.
- gadā Zēgebergas klostera priesteris Meinards (vācu misionārs, vēlāk pirmais Līvzemes bīskaps (1186-1196)) kopā ar vācu tirgotājiem ierodas Daugavas lībiešu zemēs un, saņēmis Polockas kņaza atļauju, Ikšķiles lībiešiem sāk sludināt kristīgo (katoļu) ticību.
- gadā Mārtiņsalā Meinarda darbības laikā Gotlandes akmeņkaļu vadībā sāk mūra pils (tāpat kā sala, pils, saukta Home, Alt –Kirchholm) celtniecību, piedaloties arī vietējiem lībiešiem. Mārtiņsalas pils pēc Ikšķiles tiek uzskatīta par otro vecāko mūra celtni.
Pils atrodās ļoti izdevīgā vietā – Daugavas ūdensceļa vidū un svarīga sauszemes ceļa tuvumā. Tā celta trapecveidā ar trim mūra sienām un ceturto – koka nocietinājumu Daugavas pusē. No dolomīta kvadriem būvētās aizsargsienas bija 3,25 m biezas. Pils pagalmā gar mūriem sākumā būvētas nelielas koka ēkas, bet 13. gs. otrā pusē – 14. gs. daudztelpu koka ēkas uz dolomīta pamatiem. Ceturtā daļa maz apbūvēta un to izmantoja kā pagalmu un pulcēšanās vietu. Desmit gadu laikā izveidoja kastellas tipa pili, taču 13. gs. pils pilnībā nonāca vācu pārvaldījumā.
Iespējams, jau 1186. gadā salā pastāvēja arī katoļu baznīca no koka, par tās celšanu nav konkrētu ziņu. 17. gs. baznīcu vizitācijās Mārtiņsalas baznīcu dēvē par vecāko dievnamu Livonijā. “Indriķa hronika” min pirmo seno novadnieku – sešu Mārtiņsalā kristīto lībiešu vārdus: Vilendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco. Taču visi lībieši sākumā kristīgo ticību nepieņem.
Baznīca nopostīta 1202./1203. g. ziemā zemgaļu uzbrukumā. Jaunu mūra baznīcu salā uzcēla ap 1225. gadu, pat lielāku par Ikšķiles baznīcu. Baznīcu veltī Sv. Mārtiņa godam, ar laiku baznīcas vārdā sāk saukt visu salu (Kirhholm, Martinsholm). Pēc 1298. g. postījumiem baznīcu atjaunoja, 14.-15. gs. mijā paplašināja, un tā pastāvēja līdz 1577. gadam.
Pils Mārtiņsalā devusi latvisko Salaspils nosaukumu – pils uz salas, bet Mārtiņalas baznīca – vācisko nosaukumu Kirhholm (baznīcas sala). Abus nosaukumus vēlāk attiecina uz Salaspils teritoriju Daugavas labajā krastā.
Avots: Lilita Vanaga – “Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija 9. g. t. pr. Kr. – 21. gs.”