Pagrīdes radiostudijas vieta

1991. gada 19.–21. augustā, augusta puča laikā, kad OMON un padomju militārie spēki Rīgā ieņem, stratēģiski svarīgos objektus, informatīvās blokādes laikā neatkarīgā Latvijas Radio slepenā studija atradās Salaspilī. No Gaismas ielas pa visu Latviju izskanēja gaidītās ziņas par jaunākajiem notikumiem.

“Idejas autors par studiju Salaspilī bija Aigars Semēvics, citi arī ieteica. Tad visu noorganizējām. Zināja par to tikai daži cilvēki. Sākumā, kad piedāvāja dažām diktorēm braukt nezināmā virzienā uz slepeno studiju, viņas atteicās. Bet Kolāts gan uzreiz piekritis – jā, braukšu. Savu darbu izdarījām un slavu nekārojām. Lai gan par to laiku visādas lietas stāsta, bet par šo – klusums. Lai gan, kā teica, radioraidīšana tad bija divīzijas vērtībā. – Mārtiņš Leitis, 1991. gadā Latvenergo filiāles “Augstsprieguma tīkls” Sakaru dienesta grupas vadītājs. – 2010.

Toreiz te bija Latvenergo sakaru centrs, es te strādāju. Tajā brīdī te bijām divatā ar Pēteri Linteru. Viss notika vistiešākā saistībā ar Tautas fronti. 1991. g. vasarā no Latvijas radio ieradās toreizējais sakaru inženieris Aigars Semēvics ar vēl vienu biedru un vēstuli no Daiņa Īvāna. Vēstulē bija lūgums palīdzēt nodibināt radioraidījumus, ja gadījumā Latvijai pienāks tāda X stunda. Toreiz mēs tā neņēmām galvā, jo neviens jau nedomāja, ka tāda stunda var būt. Jau bija 4. maijs bijis, Latvija it kā brīva jau.

Tika nolemts, ka te var būt radio studija. Vienā no kabinetiem izveidojām studiju, vistiešākā nozīmē. Tad, kad pučs sākās, tad, kā jau parasti, radio vienmēr ir stratēģisks objekts. Kad Latvijas radio pārņēma OMON, šurp atbrauca žurnālisti, ieslēdza, ko vajag, un viss gāja gaisā. Tepat arī uzturējās, arī dzīvoja pēc iespējas. Te visu laiku atradās Semēvics, viņš bija tehniskais zinātājs par tām aparatūrām. Vēl bija Dzintris Kolāts un citi. Viņi te uzturējās, te gulēja, ārā nerādījās. Mainījās žurnālisti, brauca uz Rīgu, ievāca ziņas par situāciju. Tad brauca šurp ar vilcienu, tālāk gāja kājām. Telefonu nelietoja, tas bija pilnīgi atslēgts.

Raidīšana turpinājās divas diennaktis. Tehnika tagad jau novecojusi, stipri savādāka tā tehnika bija. Bija vairākas kastes ar lentēm, ar patriotiskām dziesmām, raidīja visu laiku. Nolasa ziņas, pārējā laikā nepārtraukti skanēja mūzika.

Mēs ar Linteru sēdējām lejā, dežurējām, lai kāds svešinieks neienāk, klausījāmies radio un runājām par dzīvi… Sak’, ja aizsūtīs uz Sibīriju, tad būs medusmaize. Ulbrokā bija viss atslēgts, tanki stāvēja. Savu laiku raidīšana no Salaspils nostrādāja. – Romualds Spruženieks, 1991. gadā inženieris Latvenergo filiāles “Augstsprieguma tīkls” Sakaru dienestā. 2010.

2006.gadā pie nama atklāta piemiņas plāksne. Mūsdienās ēka ir privātīpašums un to apskatīt var tikai no ārpuses.

 Avots: Lilita Vanaga – “Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija 9. g. t. pr. Kr. – 21. gs.”,

Gaismas iela 20c, Salaspils

56.8549, 24.3728