Pieredzes apmaiņas brauciens ar Vidzemes tūrisma asociāciju uz Sēliju

Kā ikkatru gadu, arī šogad Vidzemes tūrisma asociācija, kuras biedru sastāvā ir arī Salaspils novada pašvaldība, sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, piedāvāja un nodrošināja VTA biedriem, Vidzemes novada tūrisma speciālistiem un tūrisma uzņēmējiem izglītojošu, izzinošu un motivējošu pieredzes apmaiņas braucienu – semināru uz Sēliju. Maršruts veda mūs pa šādām pieturvietām: Ķeipene-Aizkraukle-Viesīte-Rubeņi-Daugavpils-Zasa-Krustpils, kurā VTA biedri iepazinās ar Sēlijas vēsturisko zemju novada pašvaldību un tūrisma uzņēmēju darbības un sadarbības pieredzi, labajām saimniekošanas un uzņēmējdarbības praksēm, realizētajiem projektiem tūrismā un jaunajiem un aktuālajiem tūrisma piedāvājumiem, kā arī brauciena laikā uzzināja par veiksmīgākajiem piemēriem tūrisma produktu veidošanā un attīstības veicināšanā, ar mērķi, iespējams, jauniegūtās zināšanas un pieredzes pielietot arī darbā katram savā novadā. 

Sēlijā mūs uzņēma kopskaitā 8 dažādi tūrisma uzņēmumi un tūrisma vietas, kā rezultātā pieredzes un labo prakšu piemēri šinī braucienā, izglītojošā seminārā bija pārstāvēti daudzveidīgi un diezgan plaši.

Brauciena-izglītojošā semināra ietvaros tika apmeklēti sekojošie tūrisma uzņēmēji vai/un tūrisma vietas, kuras iesakām apmeklēt arī citiem interesentiem, kas skatās Sēlijas virzienā kā iespējā apceļot dzimto zemi un izzināt tās gaitas un līkločus dažādās vietās un veidos.

Ķeipenes kinostacija – piemērs, kā revitalizēt sen likvidētas dzelzceļa līnijas vienas no stacijām ēku, kas savu primāro funkciju vairs nevar pildīt, taču var lieliski kalpot par saistošu un interesantu kultūrvietu reģionā, papildus ēkai labiekārtojot arī teritoriju ar vides objektiem, ar ideju par Latvijas leģendāro filmu festivālu “Arsenāls” un labu Rietumu valstu kino vēstures prezentācijas paraugu.

Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs – ekspozīcija “Padomju gadi”. Aizkraukles pilsēta, bijusī Stučka, attīstījās un veidojās tikai padomu gados, kad tika būvēts Pļaviņu HES. Muzejā ir liecības un artefakti gan par šo lielo notikumu procesu, gan vairākas telpas, kas ataino dzīvi un darbošanos padomju laikā (dzīvojamās telpas, skola, slimnīca, latvieši izsūtījumā, latvieši trimdā, sporta un kultūras notikumi, administratīvās telpas utmldz.). Izstādes – ekspozīcijas materiāls ir patiešām apjomīgs un ļoti interesants.

Viesītes muzejs “Sēlija”/ Mazā bānīša parks – tā kā VTA ir aktīvi iesaistījusies Zaļo dzelzceļu attīstīšanas projektā, attīstot bijušās dzelzceļa līnijas Vidzemē par velobraucējiem un kājāmgājējiem/tūristiem draudzīgu un pielāgotu infrastruktūru, šī objekta apmeklējums ļāva domāt plašāk un apsvērt iespējas šo pašu projektu realizēt arī Sēlijā, kurā arī bijusi ļoti darbīga un rosīga šaursliežu dzelzceļa infrastruktūra, kas šajā muzejā ar cieņu un pietāti pret Dzelzceļnieku amatu un tā nozīmīgumu, ir daudz un sirsnīgi parādīta un atainota.

Viesojāmies arī pie privātā tūrisma uzņēmēja – cigoriņu un labības kafejas ražotnē “Kafeja Alīda”, kurā top pēc vecāsmātes receptēm 4 dažādi kafeju veidi (ne tikai ar cigoriņiem, bet arī ar apiņiem, burkāniem un kaņepēm un ne tikai), kam ir specifiska garša, kas ir nišas produkts, bet ieguvis savu stabilu vietu specifisku un Latvijas garšām raksturīgo produktu cienītāju vidū.

Sēļu sētā “Gulbji”, kas šī brīža saimniekiem mantojumā ir kopš 19.gs. sākuma, tās saimniece viesus cienā ar sēļu virtuvei raksturīgajiem ēdieniem (guļbešņīkiem) un šeit saimniekošanas pamatā ir Sēlijas vēsturiskā mantojuma popularizēšana, bez ēdieniem piedāvājot arī meistarklases, degustācijas, svētku un ikdienas tradīciju veikšanu sēliskā garā.

Otrās dienas rītā pirmā viesošanās notika Sēļu amatniecības centrā “Rūme”, kurā ar mums runāja sēļu izloksnē un iepazīstināja ar amatniecības praksēm un darbiem, aktualitātēm un projektiem, kas tiek organizēti, pateicoties pāris uzņēmīgiem amata prasmju meistariem Zasas novadā. Iepazināmies ar arheoloģiskā sēļu tērpa detaļām, ādas meistara un keramiķes amata aizkulisēm un stāstu par to, kā šo lielo ēku nelielā pilsētā ar 400 iedzīvotājiem var uzturēt un kā to var izmantot. Papildus viesojāmies arī Zasas novada kultūrtelpā, kas ļoti lepojas un dižojas ar Zasas muižas parka stāstiem, leģendiem un teikām.

Nobeigumā apmeklējām Krustpili/Jēkabpili, kur pēdējo 5 gadu laikā ir tapuši, izloloti un augstus novērtējumus kā jaunās tūrisma vietas/produkti guvuši divi Sēlijas vēsturei nozīmīgi objekti – Krustpils pils Krustpilī un “Sēļu sēta” Jēkabpils pusē – abos objektos ir vēl detalizētāka un papildinošāka, interaktīva, moderni veidota, ērti un saistoši iegūstama informācija par Sēlijas vēstures liecībām, tās novadniekiem (Rainis, J.Akuraters, A.Grīns, G.F.Stenders, R.Nitišs u.c.), kā arī jauni, ilgtspējīgi, iekļaujoši risinājumi labākajās jaunā tūrisma virzienu attīstības tradīcijās.

Tāpat kā Zemgalē, arī Sēlijā ir cieši un daudzos gados veidojusies un nostabilizējusies pastāvīga un tuva saikne ar kaimiņvalsts Lietuvas tūristiem un ceļotājiem, kas vēsturiskajā novadā ir bieži un gaidīti viesi. Vairāki projekti tiek organizēti arī starpreģionālā un starpvalstu sadarbībā ar Lietuvas novadiem un uzņēmējiem.

Paldies Vidzemes tūrisma asociācijai, LIAA un Sēlijas uzņemošajai pusei par šo viesošanos organizēšanu un gūtajiem iespaidiem!

P.S. Kā titulbildi rakstam izvēlējos attēlu no grāmatas, kas tika tapusi mākslinieku plenēra laikā Sēlijā, ko organizēja Sēļu amatniecības centrs “Rūme”. Šķirstot šo grāmatu, kurā ilustrācijas Raiņa dzejoļiem bērniem veidojuši dažādi mākslinieki no Latvijas un Lietuvas plenēra laikā, uzdūros šī skaistā dzejoļa tikpat skaistajam atainojumam attēlā, ko radījusi mūsu Salaspils novada tūrisma informācijas centra vasaras sezonas kolēģe Sandra Sabīne Jaundāldere. Patīkams pārsteigums!

Aprakstu sagatavoja,

Jana Freimane

Salaspils novada Tūrisma organizatore